Asinis sniegā: “The Revenant” un “The Hateful Eight” (2015)

Kad arī pie mums beidzot iestājusies ziema, nesot sev līdz gan sniegu, gan aukstumu, grēks nerakstīt par divām pavisam svaigām, aizraujošām un nervus stindzinošām kinolentēm – “The Revenant” un “The Hateful Eight”. Abas izcili kombinē ziemas ainavas un karstas asinis sniegā, lai kalpotu par iespaidīgu izklaidi vēsā janvāra vakarā.

The Revenant (Cilvēks, kurš izdzīvoja, 2015, Alejandro G. Iñárritu)

Alejandro G. Iñárritu filmas "The Revenant" plakāts

Alejandro G. Iñárritu filmas “The Revenant” plakāts

Ir 19.gadsimta sākums; Luiziānas mežonīgajā un nepieradinātajā dabā mednieku grupa dzenas pēc kažokādām, lai tās vēlāk pārdotu. Piedzīvojot indiāņu cilts Arikara uzbrukumu, lielākā daļa mednieku iet bojā. Tie, kas izglābjas, pūlas pēc iespējas ātrāk izbēgt no vajātājiem, tomēr viens no vīriem, Hjū Glāss (Leonardo DiCaprio) piedzīvo smagu grizlilāča uzbrukumu.

Pārējiem medniekiem saprotot, ka mirstoša Glāsa nešana līdzi būs apgrūtinoša, jo prasīs pārāk daudz spēka, viņi izlemj ievainoto nošaut, tomēr kapteinis to nespēj izdarīt, tāpēc piedāvā samaksu trim vīriem, kas par cietušo parūpēsies. Ar Glāsu paliek viņa dēls Hoks, jauneklis Džims Bridžers un Džons Ficdžeralds (Tom Hardy), kurš jau iepriekš izrādījis nepatiku pret Hjū un nepārprotami iesaistās tikai naudas dēļ.

Un tālāk… Tālāk sākas mīts par vienu no pārliecinošākajiem tēliem, kuri apstiprina, ka cilvēka apņemšanās un gribasspēks reizēm ir stiprāki par nāvējošiem ievainojumiem.

“The Revenant” ir brīnums, ne kinolente. Tā liek darboties visām piecām skatītāja maņām. Ieejot maģiskajā filmas pasaulē, sirdij liek pukstēt straujāk aizraujoši skati un biedējošo čuksti, kas mijas ar apbrīnojamu mūziku…  Jau drīz pēc tam, līdz ar mirkli, kad pakļaujies režijai un sāc dzīvot kadros, nāk arī svaigās meža smaržas, jēlas gaļas garša uz mēles un sniega aukstums jutekļos.

Filmas uzņemšana notikusi dabiskā apgaismojumā un ilgusi deviņus mēnešus – grūti nepamanīt to, kādu atšķirību spēj radīt īsta gaisma un vide. Kontrasts starp to, cik skaisti ir mirkļi, kas piepildīti ar pretīgumu, fascinē – acis liek saglabāt fokusu, bet kuņģis grib apmest kūleni.

Aktieri kinolentes dēļ paveikuši smagu darbu. Galvenās lomas atveidotājs Leonardo Di Kaprio katru filmēšanas dienu pārcietis 4-5 stundu garu grimēšanas procesu, nerunājot par iejušanos 19.gs. sākuma apstākļos un nemitīgu rāpošanu dubļos vai sniegā, nesot smagu, bieži slapju kažokādu. Kauns nepieminēt, bet visai grūti aprakstīt Di Kaprio tēlojumu – to nevar salīdzināt ar neko, kas pēdējo gadu laikā redzēts. Es uzdrīkstēšos prognozēt, ka Leonardo iegūs savu pirmo Oskaru tieši par Hjū Glāsa lomu (un pelnīti).

Arī Toma Hārdija spožo filmu plejāde turpinās – Džona Ficdžeralda tēls ir piesātināts ar drūmām pagātnes ēnām un naudaskāri, ko viņš nemaz necenšas slēpt. Tieši otrādi – šis antagonists ienīst cilvēkus un izliekas neizprotam cilvēciskas emocijas, tāpēc dara visu, lai glābtu pats sevi un iegūtu pēc iespējas lielāku labumu.

Kadrs no filmas

Alehandro G. Injaritu režijā jūtu “Putncilvēka” pēdas – garas un nepārtrauktas ainas izaicina nevien aktierus kadrā, bet arī skatītāju viņa ērtajā krēslā. Stāsts ir attēlots nevainojami, nezaudējot detaļas vai emocionālo saikni ar varoņiem. No aktieriem un filmas komandas izspiesta augstākā iespējamā kvalitāte un meistarība.

Filma “The Revenant” vēstī par mums – par mani, tevi un visiem, ko pazīsti. Tā stāsta par brīžiem, kad cīnāmies ar saviem iekšējiem un ārējiem “lāčiem”, kad viss, ko būvējām, sabrūk acu priekšā. Kinolente vēlreiz atgādina, ka atrast ceļu līdz ūdenim iespējams pat vientuļākajā dzīves tuksnesī – vajag tikai no visas sirds tam ticēt un iet uz priekšu. Lai izdzīvotu.

Hugh Glass: As long as you can still grab a breath, you fight. You breathe… keep breathing.

Mans vērtējums – 11/11.

The Hateful Eight (Pretīgais astotnieks, 2015, Quentin Tarantino)

Kventina Tarantino filma "The Hateful Eight"

Kventina Tarantino filmas “The Hateful Eight” plakāts

“The Hateful Eight” vēstī par periodu pēc ASV pilsoņu kara. Stāsts ir par astoņiem visai atbaidošiem svešiniekiem, kuri satiekas puteņa laikā kādas Minnijas būdiņā. Šī astotnieka vidū ir atlīdzības mednieks Markis Varrens (Samuel L. Jackson), bende Džons Ruts (Kurt Russell) ar savu upuri, cietumnieci Deiziju (Jennifer Jason Leigh), “Meksikānis” (Demian Bichir), “Šerifs” (Walton Goggins), “Mazais vīrs” Osvaldo (Tim Roth), ģenerālis Senfords (Bruce Dern) un Džo Keidžs (Michael Madsen).

Visi varoņi ir vienisprātis – nevienam nav iespējams uzticēties, tomēr jānakšņo mājelē, lai turpinātu ceļu. Laiks velkas lēni un uzticība vienam pret otru sarūk jo minūti, jo ātrāk…

“The Hateful Eight” man bija pati gaidītākā filma pēdējo gadu – nav noslēpums, ka esmu Tarantino cienītāja, tāpēc nojautu, ka arī viņa astotā filma neliks vilties.

Es “Pretīgo astotnieku” raksturotu kā elegantu spriedzi (ko gan grūti iedomāties, vienā telpā ieslogot astoņus riebīgus tēlus). Šajā kinolentē Tarantino spīdzina un kaitina skatītāju, liekot gaidīt ilgi, lai nonāktu līdz klasiskajām asinīm un atklātajai vardarbībai finālā.

Katrs rūdīts Tarantino cienītājs kinolentē vēlreiz ieraudzīs iecienītos aktierus – Tims Rots un Maikls Medsens (“Trakie suņi“), Semjuels L. Džeksons (ak, “Lubene“!) vai Valtons Gogins (“Atsvabinātais Džango“), kuri “uzvedās” lieliski un savas lomas atveidoja, radot to lielo nepatikas/patikas miju pret cilvēci, ko spēj radīt Tarantino tēli.

“The Hateful Eight” aktieri ar režisoru

Simpātiju balvu šīs filmas kontekstā dotu rokudzelžos kopā saslēgtajam pārim – bendem un cietumniecei, Kurtam Raselam un Dženiferai Džeisonai Lī. Tāpat uzteicama filmas mūzika, kas beidzot ir arī oriģināla kompozīcija (komponists Ennio Morricone radīja 50 minūšu ilgu skaņdarbu), nevis jau izdotu dziesmu iekļaušana Tarantino garadarbos. Gaumīgi.

Laiks mazliet apjūsmot ziemu filmā – tā vien kļūst par reālu tēlu. Neparedzama, auksta un saldējoša kā dažu varoņu sirdis. Uz gadalaika fona simbolisks ir miers, ko rada filmas sākums – miers, kurš žņaudz un raisa nepacietību vairāk par režisoram tik raksturīgajām asiņainām apšaudēm.

Nav izlaista arī režisoram ierastā filmas dalīšana nodaļās, kuru fināls ir pārsteidzošs…jeb Tarantino nepieviļ. Viņš runā par rasismu, par naidu, skaudību, brīvību, bailēm un nāvi tāpat, kā to darījis jau sen – caur koncentrētām sarunām, dzēlīgām replikām un ložu caurumiem. Tarantino to dara spraigi un nesaudzējot emocijas. Jo tieši tāpēc mēs režisoru tā mīlam.

Daisy Domergue: When you get to hell, John, tell them Daisy sent you…

Mans vērtējums – 10/11.

Divi lieliski režisori, sauja talantīgu aktieru, sniegs, asinis un nāve. Skaisti un baisi. Iesaku visiem kino izgaršotājiem.

Sirsnīgi,
Anete K.
https://twitter.com/Anete_Kalnina

Advertisements

Patiesības atbaidošā seja: “Sicario” un “Spotlight” (2015)

Kā jau katru gadu, arī pēdējo (visai lielā mērā) iezīmējušas vairākas uz patiesiem notikumiem balstītais vai ap reālām situācijām izdomātas un “aptamborētas” filmas. Par vairākām jau esmu paspējusi uzrakstīt blogā (ŠEIT un ŠEIT).

Šoreiz mana izvēle kritusi par labu vienām no kritiķu atzītākajām pagājušā gada filmām – “Sicario“, kas vēstī par Meksikas narkotiku karu, un “Spotlight“, kas vēstī par žurnālistiem laikrakstā “The Boston Globe“. Abas kinolentes liek apdomāt visai nopietnu problēmu – patiesības slēpšanu no sabiedrības un vienam no otra. Kur noliekam robežu tajā, kas atklājams; ko labāk pavēstīt, bet ko – noklusēt?

Sicario (Sicario: Narkokarš, 2015, Denis Villeneuve)

Denis Villeneuve filmas "Sicario" plakāts

Denis Villeneuve filmas “Sicario” plakāts

“Sicario” notikumi risinās mūsdienās, gan ASV, gan Meksikā. Ideālistiskā Keita Meisere (Emily Blunt) no FIB SWAT ar komandu atklāj kāda cilvēku nolaupītāja māju, atrodot tur dučiem mirstīgu atlieku. Pēc mirkļa pagalmā notiek sprādziens, kurš nogalina divus FIB darbiniekus.
Pēc tā Keitas boss Deivs Dženings (Victor Garber) dod iespēju viņai kopā ar CIP darbinieku Metu Greiveru (Josh Brolin) doties slepenā misijā, lai notvertu par sprādzienu un slepkavībām atbildīgos noziedzniekus. Viens no tiem ir arī liela narkotiku karteļa vadītājs Meksikā, Manuels Diazs.

Keita uz Meksiku dodas kopā ar savu ilggadējo FIB partneri Regiju, kā arī sastop jaunā kompanjona Meta senu partneri Alehandro (Benicio del Toro). Pavadot vairāk laika kopā ar jauniegūtajiem kolēģiem, Keita aizvien ātrāk sāk apjaust, ka viņas ideāli skarbajā narkotiku un noziegumu pasaulē ne vienmēr noder.

“Sicario: Narkokarš” piesaistīja manu uzmanību pavisam viegli – ar lieliskām atsauksmēm un aizraujošu stāstu par Meksikas narkotiku karu, kas tik bieži netiek atspoguļots Latvijas medijos, lai gan ir brutāls konflikts, kas izraisījis milzīgas bēgļu plūsmas un licis izdzist vairāk nekā simts tūkstošiem dzīvību.

Kinolente ilgi mani dīdīja, jo par šo karu biju interesējusies padziļināti. Tomēr jāatzīst, ka nesagaidīju to, kas cerēts.

Pirmām kārtām, lai iesāktu ar gaismas staru, aktieru sniegums vērtējams visai pozitīvi. Benicio Del Toro, ko daudzi uzskata par spāņu Bredu Pitu, kā arī Džošs Brolins bija spoži. Ne vienmēr gadās redzēt tik kvalitatīvi atveidotus sliktos puišus – tādus, ko nīsti, bet reizē arī nespēj izbēgt no viņu šarma un asās, neparedzamās dabas.

Atlikušie filmas tēli un aktieri kaunpilni ātri kļuva par seju un apveidu ķīseli, kam nedz bija iespējams, nedz bija vēlme izsekot. Lai gan aktieru darbs šur tur iedzirkstīja ticamību, visu nomāca garas ainas ar braukšanu mašīnā un trillera cienīgi brīži, kas iedarbojās labāk par šūpuļdziesmu.

Emīlijas Blantas atveidotā galvenā varone bija gan vājš tēls, gan vāja personība, gan stereotips par sievieti “vīrišķīgā profesijā”, tāpēc neradās itin nekāda cēloņsakarība starp viņas būtību un atrašanos FIB. Skaidrs – jauna, ideālu pārņemta sieviete sastopas ar skarbo kara realitāti un nāvi. Bet nav nekāda racionāla pamata tēla palikšanai operācijā vai vismaz kādai spītības neizrādīšanai pret kolēģiem. Un (ak, neuzminēsiet!) viss, kur varone dodas, sagādā nepatikšanas.

Alejandro: “You should move to a small town, somewhere the rule of law still exists. You will not survive here. You are not a wolf, and this is a land of wolves now.”

Jā, patiesi, man grūti atminēties, kad pēdējo reizi noskatījos tik daudzu cilvēku atzītu un pa spalvai glaudītu filmu, kura neaizrāva ne ar ko – vizuālo pievilcību, perfektu aktieru sniegumu, lieliski izstrādātiem tēliem vai sižetu, pamatdomu… Filmai trūka mērķa. Tā savienoja stāstā A punktu ar B, pat to, manuprāt, darot visai bezgaumīgi.

Tāpēc tā būs arī viena no retajām filmām, ko neiesaku noskatīties. Aizķērusies senākā Holivudas periodā un pliekana – tā es raksturotu “Sicario”. Varbūt mani skatīšanās brīdī pārņēma domu un sajūtu vakuums, tomēr nezinu, par ko šeit jūsmot.

Mans vērtējums – 3.5/11.

Spotlight (Tom McCarthy, 2015)

Tom McCarthy filmas "Spotlight" plakāts

Tom McCarthy filmas “Spotlight” plakāts

 Divdesmitā gadsimta sākums, Bostona. Laikraksts “The Boston Globe” pieņem darbā jaunu redaktoru Mārtiju Baronu (Liev Schreiber). Viņa pirmās darba dienas visai skaidri izvirza jaunus mērķus – aktivizēt pētnieciskās žurnālistikas segmentu “Spotlight” un nelielo komandu piesaistīt skandalozam tematam. Pedofīlijai Bostonas katoļu mācītāju vidū.
“Spotlight” vadītājs Valters Robinsons jeb Robijs (Michael Keaton) sāk izmeklēšanu un atklāj aizvien jaunus faktus – izrādās, Bostonā šādi gadījumi nav retums, tāpat arī mācītāji, kas tos paveic. Pārējie “Spotlight” darbinieki, Saša Feifere (Rachel McAdams) un Maikls Rezendes (Mark Ruffalo) nerimstoši izjautā pedofilijas upurus un lietā iesaistītos advokātus… Līdz “Spotlight” komanda apzinās, ka problēma ir sistēmiska un daudz lielāka, nekā iespējams aptvert, meklējot upurus. Tāpēc žurnālisti sāk “rakt” no otras puses.

“Spotlight” bija viena no tām 2015.gada filmām, kuras virsrakstu biju redzējusi šur un tur, taču pat neplānoju filmu noskatīties, neinteresējos nedz par aktieriem, nedz par stāstu. Ironiskā kārtā – tie bija filmas lielākie trumpji.

Maikls Kītons, Marks Rufalo un Reičela Makadamsa, kas ir trīs nozīmīgāko lomu atveidotāji, mani patīkami pārsteidza. Maikls Kītons, ko iepazinu filmā, uz kuru arī savulaik neliku lielas cerības, “Putncilvēks“, žurnālista lomā ir ass, apveltīts ar labu humora izjūtu un spēju panākt to, ko vēlas.
Rufalo un Makadamsa bija vēl lielāki pārsteigumi – lai gan abu aktieru vārdi nemaz nav sveši, nebiju viņu liela cienītāja. Taču šajā kinolentē sniegums ir tik sulīgs, ka grūti atrauties. Marka Rufalo atveidotā varoņa mīmika, it īpaši acis, ir spēcīgs pieteikums vairākiem apbalvojumiem spožos pasākumos. Reičelas Makadamsas brašais sievietes tēls mijas ar lielu autoritāti un respektu no vīriešu puses, bet paralēli spēj būt pārliecinoši sirsnīgs un empātijas pilns pret personām, ko žurnāliste intervē… Lieliski nostrādāts.

Jāatzīmē, ka kinolente balstīta uz patiesu stāstu par laikraksta “The Boston Globe” pētījumiem, kas rezultātā žurnālistiem no “Spotlight” atnesa Pulicera balvu par darbu sabiedrības labā. Īpaši priecēja atmosfēra un stāsta ritējums, kas nelīdzinājās nervus (pie katras iespējas) kutinošam un trulam kases grāvējam – tēli bija īsti, nevis puzles gabaliņi slikti pārstrādātā stāstā.

Walter ‘Robby’ Robinson: “We got two stories here: a story about degenerate clergy, and a story about a bunch of lawyers turning child abuse into a cottage industry. Which story do you want us to write? Because we’re writing one of them.”

Rokot mazliet dziļāk filmas zemtekstā un konkrētā notikuma kontekstā, skatītājam atklājas pasaule, kas nav veidota tikai no “labajiem puišiem” reliģijā un tikai no “sliktajiem cilvēkiem” žurnālistikā un jurisprudencē. Sabiedrība bieži sev iestāsta, ka kaut kas ir labs vai slikts, balstoties uz netveramām un naivām melns-balts kategorijām. Un nepamana taisnību.

Bet – kas ir taisnība, kas ir patiesība? Kāda jēga no tām, ja mēs aizvien spītīgi izvēlamies, ka labāk ticēt tukšām frāzēm, nevis zinātnei? Kāda jēga atklāt bieži tik atbaidošo patiesību, ja tāpat izvēlēsimies ticēt meliem vai puspatiesībām?

“Spotlight” patiesi ir prožektoru gaismās – tā ir apgaismota un stipra kinolente. Ne visi svētie ir gaiši. Un dažreiz pat tie, kas šo ļoti labi apzinās jau ārkārtīgi ilgi, nav gatavi to atzīt. Tāpēc filmu iesaku tiem, kuri ir gatavi padomāt un uzdot sev jautājumu – ko noliekam uz spēles, kad atreferējam to, kas itkā “pieņemts”, bet acīmredzami ir netaisnīgs?

Mans vērtējums – 10.5/11.

Sirsnīgi,
Anete K.
https://twitter.com/Anete_Kalnina

Lidojumā. Filmas “Joy” un “The Danish Girl” (2015)

Prieks ar jums tikties jaunā, svaigā gadā! Ceru, ka apņemšanās tiek piepildītas raiti. Vai vismaz tās tikušas neuzkrītoši ieliktas skapja tālākajā stūrī līdz, teiksim, nākamajai pirmdienai, mēnesim, gadalaikam…

Šoreiz blogā par diviem neparastiem, uz patiesiem notikumiem balstītiem stāstiem, kuri, iespējams, tuvākā gada laikā plūks laurus un iegūs ne vienu vien spožu statueti  – 2015. gada filmām “Joy” un “The Danish Girl”. Stāstiem, kuros pašu lielāko lomu spēlē personības, ap kuriem tie vijas. Personības, kuru sapņi stāv augstāk, nekā šķiet sasniedzams.

Joy (Džoja, 2015, David O. Russell)

David O.Russell filmas "Joy" plakāts

David O.Russell filmas “Joy” plakāts

Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi. Džoja (Jennifer Lawrence) ir nesen šķīrusies divu bērnu māte, kura dzīvo kopā ar savu māti Teriju (Virginia Madsen), bijušo vīru Toniju (Édgar Ramírez) un vecmāti MiMi (Diane Ladd).
Arī Džojas vecāki ir šķīrušies. Tēvs Rūdijs (Robert De Niro), kura viesošanās bieži izraisa strīdus (un kurš Džojas māti neieredz un dēvē “par gāzes noplūdi, kuru nevar sajust, bet kura visus palēnām nogalina”), satiekas ar turīgu itāļu atraitni Trūdiju (Isabella Rossellini). Tieši tēva jaunā draudzene ierauga Džojā to, kam liela daļa ģimenes netic. Potenicālu. Un Trūdija nolemj atbalstīt Džojas izgudrojumu, grīdas mazgāšanai paredzēto “brīnumslotu”.
Jaunās sievietes ceļš līdz ražošanai un pārdošanai nav rozēm kaisīts. Televīzija, policija, konkurence – tas viss, lai izaudzinātu savu “bērnu”, biznesu.

“Džoja” ir filma, kuras gaišās puses līdzsvaro tumšās, bet ne viena neņem virsroku. Sākot ar pozitīvo – galveno varoņu atveidotāju sniegums ir spīdošs. Dženiferas Lorencas – varbūt pat Oskara spožumā. Šī ir viņas trešās sadarbība ar režisoru Deividu O. Raselu (iepriekš – “Silver Linings Playbook” (2012) un “American Hustle” (2013)). Un, pavisam noteikti, arī trešā, kas Lorencai atnesīs vismaz Academy Award nomināciju kā labākajai aktrisei.

Ļoti priecājos filmā redzēt “Orange Is The New Black” zvaigzni Dašu Polanko kā Džojas labāko draudzeni Džekiju – paredzu, ka aktrisei gaidāma visai spoža nākotne. Protams, grēks nepieminēt Robertu De Niro visai riebīgā tēva lomā. Ne tik labus vārdus gan gribētos teikt par Bredliju Kūperu, kurš iejūtas Nīla ādā – neesmu aktiera talanta piekritēja, un arī šī filma mani par tādu nepadarīja.

Savdabīgajā, pretstatu un spēcīgu raksturu pildītajā ģimenē viegli asociēties ar katram pazīstamām sejām – ģimenes sapņotājiem, reālistiem, indīgajām mēlēm un melnajām avīm. Īpaši simpātiski tēli ir Džojas vecmāte MiMi, kura mazmeitai tic, kā arī šķirtais vīrs Tonijs, kurš līdz pašām beigām uzticas Džojas idejām un izvēlēm.

Kinolentē aplūkotās grūtības, ko sagādā biznesa uzsākšana un attīstīšana, it īpaši, ja esi sieviete, liek vilkt paralēles arī ar mūsdienām. Jo patiesībā taču darbība norisinās teju, teju mūsdienās. Skaidri saprotams, ka ir grūti tik vien kā biznesa ideju gana precīzi uzlikt uz baltas papīra lapas, bet tas ir tikai starta punkts. Uzņēmējdarbībā jāprot ar sevis paša radīto izlīst caur simtiem labirinta eju un cieši sakost zobus, lai tiktu līdz galapunktam. Un bieži nepalīdz, bet gan traucē paši tuvākie cilvēki.

Trudy: You are in a room and there is a gun on the table. The only other person in the room is an adversary in commerce. Only one of you can prevail. Do you pick up the gun, Joy?
Joy: I pick up the gun.

“Joy”, par spīti aktieru sniegumam, trūkst emocionālā piesātinājuma. Šķiet, pats režisors netic Džojas izgudrojumam un nevēlas skatītāju ieraut dziļākā pārdzīvojumā un ļaut līdz galam asociēties ar to, kā ir būt jaunai un nepieredzējušai biznesa lēdijai haizivju pilnā pasaulē. Manā skatījumā, šī ir vājāka Rasela filma ar Dženiferu Lorencu, bet katrā ziņā – aktrises spēcīgākais un virtuozākais sniegums. Uzteicama arī kinolentes ieturētā stilistika.

Filmas sausais atlikums – tev pieder tikai tas, ko pats esi spējis izveidot. Neapšaubāmi, sākot būvdarbus ar sevis kā personības veidošanu, turpinot ar profesionālo izaugsmi, karjeru, ģimeni. Ķieģelīti pa ķieģelītim jābūvē tas, ko saucam par savu dzīvi (kura līdzīgi Rīgai nekad nebūs gatava), nenobīdot malā to, kas mums patiesi rūp. Ne velti sabiedrībā bieži trūkst tādu dimantu kā Džoja Mangano, kas nekautrējas savu ideju auklēt kā bērnu, nostājoties pret netaisnību, aizspriedumiem un, jā, dažreiz arī pret saviem principiem. Un – nē, šie cilvēki nav traki. Viņi ir celmlauži.

Joy: Christie, look at me. I want you to remember something, because a lot of times people get nice things and they start to think differently. We got here from hard work, patience and humility. So I want to tell you, don’t ever think that the world owes you anything, because it doesn’t. The world doesn’t owe you a thing.

Mans vērtējums 6.5/11

The Danish Girl (Dāņu meitene, 2015, Tom Hooper)

Tom Hooper filmas "The Danish Girl" plakāts

Tom Hooper filmas “The Danish Girl” plakāts

Ir 1926.gads. Dānija. Mākslinieki Einārs (Eddie Redmayne) un Gerda (Alicia Vikander) Vēgeneri ir savās aprindās cienīts un mīlēts pāris. Kādu dienu pie Gerdas neierodas modele, kas pozējusi vienai no viņas vēl nepabeigtajām gleznām, tāpēc Gerda lūdz Eināra palīdzību – viņam jāuzvelk zeķubikses, kurpes un jātur kleita kā sievietei gleznā. Vīrietis sāk sajust sevī vēl neatklāto, patieso identitāti – Liliju Elbu.
Kopā ar sievu apmeklējot pasākumu Lilijas ādā, viņas “es” ņem virsroku un Lilija noskūpsta Henriku. Gerda to redz un konfrontē Eināru, kurš dienu jo dienas aizvien mazāk mēģina pretoties savai būtībai, Lilijai. Pāra drosmīgais ceļš un Eināra transformācija ir sākusies.

Kad pirmoreiz noskatījos “Dāņu meitenes” treileri, man no saviļņojuma pa muguru skrēja skudriņas. Stāsts, aktieri un režisors kopā izskatījās daudzsološi, un es jau klusībā spriedu, kā Edijs Redmeins reaģēs (pagaišā gada reakcija bija fantastiska!), saņemot otro zelta vīriņu kā labākais aktieris.

Kinolente sagādāja gan daudz salda prieka, gan vairākus visai nozīmīgus darvas pilienus. Tāpat kā “Joy”, galvenais varonis lomu iznesa tieši tik burvīgi (ja ne vēl smalkāk un skaistāk) kā gaidīju. Redmeinam ir visi aktiera trumpji – talants, drosme, neatlaidība, harisma. Un tas atmaksājas (jo viņam ir arī par vienu Oskaru vairāk kā Leonardo Di Kaprio, kas gan varētu mainīties pēc lieliskā “The Revenant”, par ko blogā jau drīzumā).

Lai gan ne visi kritiķi ir par to vienisprātis, mani fascinēja Alīsijas Vikanderes sniegums. Ir grūti ar savu tēlojumu nesaplakt un “nenomirt” blakus Edijam, kas mazliet atgadījās ar Felisitiju Džounsu “Teorijā par visu“. Tomēr Vikanderes acis nenodeva – Gerdas ekspresīvais, drosmīgais un viegli vīrišķīgais tēls nepalika tikai gleznās, bet tika iedzīvināts arī uz lielā ekrāna.

“The Danish Girl” atstāj iespaidu ar, manuprāt, lielisku muzikālo pavadījumu un atsevišķos kadros arī ar ne-no-šīs-pasaules skaistumu. Īpaši virtuozi parādītas Kopenhāgenas ainas, bet visspilgtāk atmiņā palikuši trīs mirkļi. Pirmais – kad Gerda naktī nespēj aizmigt un skicē gulošo Eināru, nu jau kā Liliju (tieši Lilijas tēls gleznās Gerdai atnesīs atzinību kā māksliniecei).
Otrais – visai atklātā aina ar  kailo Ediju Redmeinu spoguļa priekšā, pārtopot Lilijā.
Un, visbeidzot, trešais – filmas noslēgums, kurā Gerda, atrodoties vietā, ko Einārs reiz gleznoja, ļauj vējā aizlidot viņas šallei.

Kadrs no filmas

Bet… Kas gan varētu noiet greizi filmā par pēdējos gados tik nozīmīgo transseksualitātes jautājumu, ko režisējis oskarotais Toms Hūpers, pie kura meistardarbiem pieskaitāmi “The King’s Speech” un “Les Misérables”?

Visvairāk trūka kāpinājuma un vēriena. Likās, ka stāsts spītīgi dodas uz beigām pa taisnu jūtu taku, skatoties tikai uz lielisku galamērķi, aizmirstot pastāstīt par īsto ceļojumu vai paskatīties zem kājām, lai nepakluptu. Daži mirkļi likās saraustīti, vairākos aspektos režisors nebija iedziļinājies. Piemēram, man pietrūka mirkļu, kad Gerda ir viena, kad viņa meklē pati sevi šajā neordinārajā situācijā, jo viens no galvenajiem jautājumiem, kam bieži netiek pievērsta vērība, ir tas, kā transseksuāla cilvēka tuvinieki pieņem situāciju.

Problēmas radās arī ar Hansa (Matthias Schoenaerts) tēlu. Viņš visu ekrāna laiku līdzinājās klintij, bet, nē, ne kā metafora stingrībai un mugurkaulam Lilijas pārejas laikā. Hanss, pirms biju viņu satikusi filmā, šķita tēls ar potenciālu sagādāt krietnu sauju emocionalitātes, bet tas patiešām neizdevās. Mans iekšējais režisors un scenārija autors mazliet rauca degunu.

Tomēr velns nav tik melns (par spīti teicienam “the devil’s in the details“). “Dāņu meitenes” ideja, manuprāt, nesadrūp līdz ar mirkli, kad analizēju, cik stings ir kāds tēls vai cik potenciālo nianšu, kas filmu ved uz perfekciju, Hūperam neizdevās notvert. Kinolentes priekšplānā izvirzītās mīlestības, sevis apzināšanās un pieņemšanas tēmas tika apskatītas godam, lai gan dažbrīd izvilktas aiz matiem.

Un nobeigumā…
Neatkarīgi no tā, cik tālu un ātri mēs soļosim uz priekšu, prom no raganu medībām, verdzības vai pasaules kariem, nenāk par ļaunu reizumis (vislabāk gan – bieži) atcerēties, ka vēsture nekad nav vēlīga pret tiem, kuri par postulātiem izvirza sevis konservēšanu, nezināšanu un naidu.

“Dāņu meitene”, tāpat arī “Džoja”, ir aktuāli stāsti par banālo “kas ir pareizi?” tematiku bez banalitātes.

I love you, because you are the only person who made sense of me. And made me possible.

Mans vērtējums – 7.5/11

Jauku dienu vēlot,

Anete
https://twitter.com/Anete_Kalnina

Rītdien mēs skriesim ātrāk… Filmas “Everest” un “Steve Jobs” (2015)

Sveiciens otrdienā!

Šīs gaidīšanas prieka un cerību pilnās svētku nedēļas teju katrā no mums rada pārdomas par kādu ļoti nozīmīgu jautājumu – kā būt labākam, stiprākam un gudrākam? Mēs apņemamies lietas (ko reti izpildām), bet, par spīti neveiksmēm, turpinām, runājot F. S. Ficdžeralda vārdiem, dienu no dienas skriet ātrāk, stiept savas rokas aizvien tālāk…

Tikko aprakstītā noskaņa pārņēmusi arī mani – lai gan es bieži līdzinos Grinčam un svētki šad tad uzdzen šermuļus, divas nesen redzētas filmas liek vēl reizi iekšējos svaru kausos nosvērt to, cik svarīgi un reizē smagi ir sasniegt sevis nospraustos mērķus, kā arī lieku reizi sev jautāt – ko vērts upurēt sapņu dēļ?

Tāpēc šo ierakstu veltīšu filmām, kas, manuprāt, pieder gada nogalei – “Everests” un “Stīvs Džobs”.

Danny Boyle filma "Steve Jobs"

Danny Boyle filmas “Steve Jobs” plakāts

Steve Jobs (Stīvs Džobs, 2015, Danny Boyle)

Viena no šī gada aprunātākajām filmām vēstī par diemžēl aizsaulē aizgājušo ģēniju Stīvu Džobsu (Michael Fassbender). Stāsts aizsākas ar Apple Macintosh laišanu klajā 1984.gadā – Stīvs vēlas, lai dators lietotājam pasaka “hello”, taču bez zināmas krāpšanās tas nav panākams. Pirms produkta prezentācijas sākuma pie Džobsa ierodas viņa bijusī draudzene Krisanna (Katherine Waterston) ar piecgadīgo meitu Lizu. Stīvs atsakās pieņemt, ka viņam ir meita, un nevēlas finansiāli atbalstīt savu atvasi.

Lietojot MacPaint, meita ar tēvu nedaudz satuvinās, tomēr tad Stīvs piedzīvo triecienu – Apple Macintosh neattaisno cerības un netiek pārdots pietiekamā skaitā. Kompānijas valde balso, un Stīvs Džobs pamet kompāniju, izveidojot jaunu, NeXT Computer. Uz prezentāciju ierodas viņa sens kolēģis, otrs Apple izveidotājs, Stīvs Vozņaks (Seth Rogen), kurš konfrontē Stīvu, sakot, ka viņa nākamais projekts būs vēl viena izgāšanās, kā arī atgādina Džobsam par to, ka abi Apple radījuši kopīgi. Ierodas arī Stīva bijušais boss Skallijs (Jeff Daniels), lai izskaidrotu Džobsam atlaišanas apstākļus. Sarunas laikā Skallijs apjauš, ka NeXT radīts tikai tāpēc, lai to pārpirktu Apple. Stīva triumfs ir teju, teju aiz stūra…

Atzīšos, ka mani aizrauj leģendāras personības, savas nozares revolucionāri un pionieri. Ne reizi vien esmu meklējusi informāciju par šīs filmas galveno varoni un skatījusies viņa prezentācijas. No Džobsa var daudz ko mācīties. Viņa galvenais trumpis ir harisma un nerimstošā aizrautība – tas nav noliedzams. Filmā Stīvs ir nevien spoži atveidots – ir visā krāšņumā parādīts arī tas, kas nāk komplektā ar katru ģēniju. Spīts, uzstājība, emocionalitāte, norobežošanās no realitātes… Viss, kas radies Džobsa pagātnes un pieredzes dēļ, bet kas dzen viņu uz priekšu, pretī straumei un pakaļ idejai.

Aktieru izvēle ir visnotaļ uzteicama. Keita Vinsleta Apple un NeXT mārketinga vadītājas un Stīva uzticības personas lomā ir žilbinoša. Sets Rogens un Džefs Daniels, ko vairāk atpazīstam no komēdijām, lieliski iejutušies drāmā un atstāj patiesi labu iespaidu.

Pārejot pie ne tik pozitīvā – “Steve Jobs” ir visai vienmuļa kinolente ar vāju pēcgaršu. Jā, parādīt, ka Džobs regulāri bija gatavs pārmest darbiniekiem niekus, lai tiektos pēc izcilības, kā arī ignorēja domu par meitu, ož mazliet pēc Ficdžeralda romāna “Lieliskais Gersbijs” galvenā tēla tieksmes dzīvot dzīvi, kura iet tikai un vienīgi augšup. Tomēr trūka emociju, ar ko skatītājam asociēties.

Kopsavilkumā – filma jāredz tiem, kuriem mazliet trūkst iedvesmas, lai turpinātu uzsākto, kā arī tiem, kuriem dūša salīdusi papēžos ideju realizēšanas procesā. Uzstājība un pretošanās liktenim (citu cilvēku spriedumu izskatā) padara personu par personību. Un ne katrs diženais cilvēks ir labs cilvēks.

John Sculley: You’re gonna end me, aren’t you?
Steve Jobs: You’re being ridiculous. I’m gonna sit center court and watch you do it yourself.

Mans vērtējums: 6.5/11

Everest (Everests, Baltasar Kormákur, 2015)

Everests Poster

Baltasar Kormákur filmas “Everest” plakāts

Zemeslodes fascinējošākā virsotne, spīdošu aktieru plejāde, uz patiesiem notikumiem balstīta kinolente. Šie trīs aspekti mani aizrāva gana, lai noskatītos vienu no kritiķu atzītākajām šī gada filmām “Everests”.

Deviņdesmitie. Vairākās ekspedīcijas alpīnistu un šerpu vadībā vēlas sasniegt diženā Everesta virsotni. Starp ekspedīciju vadītājiem Robs (Jason Clarke) ar kompāniju “Piedzīvojumu konsultanti” un Skots (Jake Gyllenhaal) ar kompāniju “Kalnu trakums”.
Roba pakalpojumus šajā kāpienā izmanto Jasuko Namba (Naoko Mori), kurai Everests ir pēdējā no 7 pasaules augstākajām virsotnēm, ko sasniegt; Beks (Josh Brolin), turīgs ārsts un pieredzējis alpīnists; un Dāgs (John Hawkes), pastnieks, kurš paralēli strādājis vairākos darbos, lai sasniegtu savu sapni par Everestu.

Roba filozofija kalnu kāpšanā ir rūpēties par visu alpīnistu dzīvību un veselību, par prioritāti izvirzot drošību, turpretī Skots atbildību balsta uz kāpēju pleciem – uzkāps tie, kuri to pratīs un gribēs.
Ierodoties kalna pirmajā nometnē un praktizējoties, Robs saprot, ka kompāniju un kāpēju ir pārāk daudz, lai organizēti un droši dotos kalnā, nedrūzmējoties pie pārejām un neriskējot. Viņam izdodas vienoties ar Skotu, ka abi sadarbosies noliktajos kalna pievarēšanas datumos.

Tomēr plānam ir trūkumi. Abu šerpas nevēlas sastrādāties, kāpēji zaudē spēkus, nonākot aizvien augstākās vietās virs jūras līmeņa, kalnam tuvojas vētra. Vētra, par kuru kāpēji uzzina tikai mirkli pirms virsotnes iekarošanas.

“Everestu” noskatījusies esmu jau trīs reizes. Jutu, ka ar to jāsāk, lai izstāstītu savu filmas iespaidu krātuvi. Pirmajās treilera noskatīšanās reizēs es sev kniebu rokās, jo uzskatīju, ka kinolente būs kārtējais Holivudai raksturīgais pārspīlējums, kuram nav vērts ļauties.
Tomēr tā mani dīdīja, tāpēc izpētīju mazliet vairāk par stāstu un vienojos pati ar sevi tomēr “Everestu” noskatīties uz lielā ekrāna.

Ir divas lietas, kas filmā ir nemainīgi elpu aizraujošas un liek tirpt kājām. Pirmā – tas, kā aktieri iznes tēlus, kā tēli ir veidoti. Realitātes sajūta min ik uz soļa, reizē tomēr fascinējot ar to, cik dažādi mēs esam un cik līdzvērtīgi varam palikt citā sabiedrības un īstenības dimensijā. Otrā lieta – skaistums, ko filma dvašo. Vizuālais noformējums ir acij tīkams, 3D efekti, ko notestēju, bija vieni no labākajiem, ko dzīvē nācies redzēt – neuzkrītoši, bet dziļumu un garšu radoši.

Everests filmā ir tēls. Ne velti viens no varoņiem saka, ka cilvēkam nav vajadzības sacensties ar cilvēku, bet gan visiem kopā jācīnās ar kalnu. Tas ir īstais pretinieks. Daba ir neparedzama, jo tā nolemj, kuram no mums dzīvot un kuram mirt. Infantila dažubrīd šķiet cilvēku sacensība ar dižāko pasaules veidojumu, Everestu, jo visi dolāri, ko pazaudē, neizsaka neko daudz dzīvības priekšā.

Pie negatīvā grūti minēt ko ievērojamu. Dažu aktieru sniegums, pēc manām domām, bija visai viduvējs. Trūka kāda neordināra dzirksts kontrastam, kāds savdabīgs akcents, tomēr tīrais un nostrādātais filmas stils strādā visai labi.

Secinājums, hm… Dažreiz mūsu sapnis ir dižāks par mūsu dzīvību. Dažkārt mūsu stāsti runā un runās par mums vēl pēc nāves. Un tas nemazina mūsu sapņu un stāstu svaru. Nāve tikai pārtrauc iespēju sapņot tālāk un rakstīt jaunus scenārijus dzīvei. Tāpēc novēlu novērtēt to, kas mums ir, lai spētu izvērtēt to, kas mums var arī nebūt. Un saprast, vai galapunkts ir bijis tā vērts, lai atdotu visu?

Jon Krakauer: It hurts. It’s dangerous. I gotta ask the question, you know I do. Why?
Doug Hansen: I have kids. They see a regular guy can follow impossible dreams, maybe they’ll do the same.

Mans vērtējums 9/11

Jauku dienu vēlot,

Anete K.
https://twitter.com/Anete_Kalnina

Kad mirklis ir glezna, kas sāp (Youth, 2015)

“Youth” plakāts

Sveiki, sen neredzētie!
Pēc nelielas pauzes esmu atkal atgriezusies blogosfērā, nozīmīgākajā Visuma vietā, jo nespēju atturēt klaviatūru no klakšķēšanas par visu, kas man apkārt. Par to vairāk kādā no turpmākajiem ierakstiem, bet ne šoreiz – šoreiz par P. Sorrentino filmu “La Giovinezza”.

Varētu teikt, ka Paolo Sorrentino bija viens no tiem režisoriem, kurā iemīlējos “pirmajā filmas skatienā” jeb pirmo reizi noskatoties viņa meistardarbu “Dižais skaistums“. Ļoti iespējams, šis režisors ienāca manā nedaudz pieaugušāka (vārdi “pieaudzis” un “es” nav sinonīmi, tāpēc ieteicams lietot mazāk nopietnu pakāpi) cilvēka dzīvē, kad visvairāk jutu vajadzību pēc pompoza skaistuma, kas mijas ar grotesku.

Laiki met lokus. Arī šoreiz šis režisors trāpīja manā sajūtu asinsritē labākajā mirklī – kad jau apmēram divas nedēļas trinos krēslā ar neraksturīgi lielu vēlmi atgriezties pie skribelēšanas te, bet spītīgi turpināju ar iedomātu elektrošoku spert pa pirkstiem, sevi apturot.
Bet par to šoreiz nav stāsts.

Filma “Youth” (Jaunatne, Paolo Sorrentino, 2015) vēstī par pensionētiem džentlmeņiem Fredu Belindžeru (pasaulslavens komponists, atveido Michael Caine) un Miku Boilu (režisors, atveido Harvey Keitel). Abi atpūšas kūrortā Šveicē. Mierpilnajā vietiņā apmeties vēl ducis spilgtu tēlu dažādos gadu gājumos, kuri dienu no dienas rātni slāj pa gaiteņiem uz procedūrām.
Sižets sāk vilkt pirmās kontūras, kad karaliene Elizabete II lūdz Fredu uzstāties prinča Filipa jubilejā, taču viņš atsaka, attaisnojoties ar vecumu un mistiskiem “personiskiem iemesliem”. Tajā pašā laikā cīņu biedrs Miks, par spīti gadiem, kopā ar lieliskiem jaunajiem talantiem raksta nākošās filmas scenāriju, saucot to par “testamentu” pirms karjeras beigām.
Kur ir sarežģījumi un pavērsieni, jautāsiet? Mika dēls satiekas ar Freda meitu un…

Laiks dziļumam. Un beigšu maitāt skatīšanās prieku citiem vēl filmu neredzējušajiem.
Laikam būtu bezkaunīgi sākt ar ko citu, nevis šo – Sorrentino filma ir skaista katrā kadrā. Un ar skaistumu nav saprotami vien klasiski etaloni – Sorrentino nekautrējas no kaila ķermeņa skaistuma (ikvienā vecumā), no glītas un izcilas būtnes transformēšanas ikdienišķi vienkāršā, parādot viņu, knaši ēdot vistu tukšā ēdamzālē… Katrs mirklis ir kā glezna, kas sāp. Jo kaitina ar savu mūždziļo pievilcību.
Lieki piebilst, ka ainas papildina mūzika, kas melodiski vairāk saistās ar mītiskiem tēliem, nevis realitāti. Kinolentes sākums – grupa, kura izpilda Florence + the Machine dziesmu “You’ve Got the Love” – liek sacelties matiņiem, kur nu tie katram ir, un raida zosādas vilni pār muguru.

Viens no galvenajiem akcentiem Sorrentino kinolentēs ir tēli. Arī “Youth” neliek vilties. Precēts pāris gados ar neizskaidrojamu “bagāžu” un savādu saskarsmes veidu; jaunietes, kuru pagātne (tāpat kā nākotne) nav uzminama, bet tikai nojaušama, garāmejot; aktieris, kurš kļuvis atpazīstams sev netīkamas lomas dēļ; Miss Universe konkursa uzvarētāja; apvēlies Maradona, dziedātāja Paloma Faith – šie visi ir daļa filmas tēlu pasaules. Skatītāja, Sorrentino un arī reālās pasaules. Neapšaubāmi, tas viss ar krietnu devu zemteksta, ironijas un reizē saujām likteņa nejaušību un rotaļu.
Pats centrālais varonis Freds vairāk atgādina komplicētu krustvārdu mīklu – ieliekot tukšajos kvadrātos zināmos burtus, vienalga paliek vesels lērums nezināmā, kas katrā kārtīgā kinomīlī rada to alkto, garšīgo atkarību, kas prātam dvašo izaicinājumu tieši sejā.

Pie negatīvajiem komentāriem nāk prāta tikai viens – manas pieredzes salīdzināšana ar jau redzēto. “Youth” ir vājāka kinolente par “Dižo skaistumu”, tomēr tā nav vāja filma. Ja “The Great Beauty” harisma, šarms un idejas, kas piemita itin visam, kaut pretīgam un atbaidošam, iedzina naglu pier(edz)ē, ko neizvilkt vienas ieelpas laikā, un definēja jaunu sapni par skaistumu, tad “Jaunība” ļauj nokāpt no skaistuma podesta jau pēc divām stundām. Tā liek turpināt domāt, bet nerada spiedienu atgriezties šai žilbinošajā gleznaino mirkļu galerijā atkal un atkal.

Mans vērtējums: 8/11.

Fred Ballinger: Intellectuals have no taste.

Sirsnīgi,

Anete K.

Parādi, kas Tavam grāmatplauktam vēderā!

Ar Mairitas gādību grāmatu plauktu rādīšanas stafete (kuras iniciatīvas autores – Līga un Mēnessmeitēns) nonākusi manās rokās. Lai gan par grāmatām jau labu laiku rakstīt blogā nav izdevies, tas nenozīmē, ka aizvien neesmu līdz ausīm ierakusies ģimenes nebeidzamajos grāmatu krājumos.

Manā mājoklī valda gaužām vienkārša sistēma – ir divi gandrīz līdz malām pilni grāmatplaukti, kuru saturs tiek patstāvīgi revidēts un tukšots jeb grāmatas pa vienai vien emigrē uz manu istabu, kur savukārt nonāk vai nu manas istabas krietni mazākajā plauktiņā vai, būsim jau nu atklāti, katra sliņķa iecienītākajā “grāmatplauktā” – kaudzītē (jeb tornī) uz grīdas.

Grāmatu torņi

Grāmatu torņi

Tātad – ieskats abos lielajos grāmatu plauktos.

Viens no lielajiem grāmatplauktiem

Šo grāmatu plauktu dalu ar mammu, kuras mediķa izglītība, manuprāt, te vietām visnotaļ skaidri atspoguļojas.

6 ???????????????????????????????

Dzeja, dziedniecība, austrumu medicīna, klasika. Šajos plauktiņos paviesojos regulāri.

Daļa otrā grāmatplaukta

Daļa otrā grāmatplaukta

Mājas pirmajā stāvā atrodams ģimenes koplietošanā esošais grāmatu plaukts. Runājot par saturu, grāmatu diapazons ir ļoti, ļoti plašs. Pavārgrāmatas, YA grāmatas (kuras iecienījusi mana tante), dzeja, bērnu literatūra, klasika, lubu literatūra, grāmatas par medicīnu un dārzniecību, vārdnīcas… Kā jau katrā sevi cienošā ģimenes grāmatu plauktā – daudz vecu un nodriskātu eksemplāru.

Katrs plauktiņš sapildīts divos vai pat trīs slāņos gan garumā, gan dziļumā, bet aktuālākais un lasītākais, protams, atrodams priekšpusē, tāpēc neaizrāvos ar visa satura atrādīšanu.

10 9

Visbiežāk esmu uzturējusies šajos plauktos. Tagad gan retāk – lielu daļu šeit redzamā “apēdu” vēl tālā jaunībā.

Pievēršoties manas istabas plauktiem, jāatzīst, ka tajos vienmēr valda milzu haoss, jo literatūra ceļo no grīdas uz galdu, no galda uz plauktu, no plaukta uz gultu… Liela daļa grāmatu, kuras nonākušas manā plauktā, no turienes nekad neatgriežas atpakaļ ģimenes grāmatu plauktos.

11

Rakstot secināju, ka, kamēr vien elpošu, grāmatu plauktos (un nekur ap mani) nevaldīs kārtība. Kā arī to, ko jūs visi jau klusībā padomājāt – radīto haosu paspilgtina mans absolūtais fotogrāfa talanta trūkums.

Tāpēc labošu situāciju un nodošu stafetes kociņu blogeriem, kuriem noteikti veiksies daudz labāk – Elzai, Anetei un Didzim. Lai izdodas!

Stāsti par sava laikmeta varoņiem: “Raiņa sapņi” un “Kņaze Meri”

Diženie cilvēki bieži ir savu laikabiedru nesaprasti. Diemžēl un par laimi, atļaušos piebilst.

Tieši ar šādām atziņām esmu devusies mājup pēc pēdējām divām apmeklētajām teātra izrādēm (“Raiņa sapņi” Latvijas Nacionālajā teātrī un “Kņaze Meri” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī), par kurām uzrakstīt un sakārtot domas savā prāta noliktavā atbilstošajos plauktiņos nebūt nebija viegls uzdevums. Taču jātic, ka Čakam bijusi taisnība jeb “tikai tas, kas dzimis lielās mokās, pieder mīlestībai”. Un spožo personību dvesma apgaismos katru tastatūras taustiņu.

Raiņa sapņi (režisors Kirils Serebreņņikovs, libreta autore Ieva Struka, pirmizrāde 29.01.2015.)

Fotogrāfija no izrādes, foto Kristaps Kalns, avots http://www.teatris.lv/lv/izrades/liela-zale/raina-sapni#images

Izrāde, kura sakūlusi teātra skatītāju ūdeni, sašķeļot to gluži kā Jēzus – divās visnotaļ lielās un atšķirīgi domājošās nometnēs. Izrāde, par kuru viedoklis, tāpat kā par Raini, ir visiem un nav nevienam. Ko Rainis redzēja sapņos?

Raiņa sapņi” sevi piesaka kā izrāde par Raini kā cilvēku, nevis stereotipisko literatūras skolotāju elku un latviešu ģēniju. Lai sasniegtu mērķi, uz skatuves tiek attēlotas gan Raiņa sapņu retrospekcijas režisora redzējumā, gan viņa dzīves faktu interpretācijas, gan dzejas motīvu un ideju realizācija.

Šī rindkopa ierasti manā blogā būtu paredzēta tam, lai uzrakstītu, kas īsti izrādē notiek, ko Rainis dara un kā tiek sasniegta kulminācija, un lai sniegtu blāvu skici par izrādi, pa atslēgas caurumu lūkojoties.

Taču par “Raiņa sapņiem” grūti vēstīt, izvēloties tradicionālus izrāžu analīzes kritērijus, sižeta apraksti un galveno tēlu raksturojumi te neveic savu pienākumu, lai atspoguļotu izrādes būtību. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Tāpēc pievērsīsimies laiktelpai un simbolismam.

Izrāde “Raiņa sapņi” ir pielīdzināma visām man zināmajām kinolentēm par manipulēšanu ar dimensijām (spilgtākā “Mr. Nobody“). Banāli un lēti, tomēr taisnība. Izrāde būvēta kā trenažieris skatītāja spējai atšķirt realitāti no fantāzijas, kas tomēr izrādās liekamas uz viena plauktiņa kā līdzvērtīgākas par līdzvērtīgām.

Sapņu interpretācijas, kuru oriģinālie Raiņa pieraksti izrādes laikā izlasāmi arī skatītājam, apdarinātas ar skaistu, mežģīnēm klātu glazūru, kas izrādi padarīja maksimāli baudāmu. Lai gan dažbrīd ētikas normas pārkāpjoši un frivoli, manuprāt, Raini viņa sapņi nepadara ne par spalvas svaru vieglāku un neinteliģentāku. Tie rotaļājas ar teātra apmeklētāja robežām, ne viņa viedokli par Jāni Pliekšānu kā personību.

Tāpat “Raiņa sapņi” ņirgājas par realitāti kā jēdzienu. Ko vispār cilvēka dvēsele spēj konsekventi uztvert kā reālo, nemainīgo, kā konstanti? Vai tad sapņi arī nav daļa mūsu pašu dzīves, nodzīvotā laika šajā pasaulē? Šķiet, atbildes uz šiem jautājumiem pagaidām nav pametušas manu prātu un aug līdz ar mani, lai atrastu vismaz nosacītu dvēseles mierinājumu.

Simboliskas ainas, piemēram, tēlu tiekšanās pēc vārda “Latvija”, veidota no spīdošiem burtiem, spēlēja nozīmīgu lomu izrādes piesaistē realitātei – un turpināja jautājumu sēriju jau citā šķautnē: apziņa man vaicāja par latvietības veidošanos, cilvēka piederību grupai un garu.

Fascinēja ideja Raiņus klonēt dažādās to izaugsmes stadijās un vecumos, izmantojot vairākus aktierus – tieši tas pats darīts arī ar Aspaziju (kuras mūža otro pusi grandiozi izdzīvoja Lolita Cauka). Cik nu katrs rainītis spēja iznest sev uzticēto darbu, par to spriest katram skatītājam individuāli. Taču mani favorīti bija Ivars Puga un Gundars Grasbergs.

Izrādes nobeiguma aina sirdi un smadzenes atstāja nepaēdušas. Skumjās sarāvos, jo tāds cakains salkanums, kurš itin nemaz nesaskan ar “Raiņa sapņu” sajūtām (manā gadījumā ģeniāli-vienkāršo vai grūtsirdīgo), neiekļāvās kopējā izrādes kontekstā. Es gribēju un aizvien gribu tur ieraudzīt ko kvalitatīvāku.

Tāpēc mans vērtējums 8/11

 Kņaze Meri/Княжна Мери (režisora Jeļena Čornaja, pirmizrāde 15.11.2014.)

<strong>Kņaze Meri</strong><br /><small>Foto: <i>Aigars Altenbergs http://www.adme.lv/</i></small>

Fotogrāfija no izrādes, autors Aigars Altenbergs (http://www.adme.lv/), avots http://www.trd.lv/files/images/2014/11/1/meri_31-xl.jpeg

Par godu Mihaila Ļermontova 200 gadu jubilejai, Rīgas Krievu teātris uz savas skatuves iedzīvinājis vienu no viņa populārākā romāna “Mūsu laika varonis” nodaļām “Kņaze Meri“.

Izrāde aizved skatītāju atpakaļ uz 19. gadsimta pirmo pusi, Kaukāza kara laiku. Divi militāristi, Pečorins un Grušnickis, kuri drošsirdīgi karojuši, veseļojas Pjatigroskā. Pečorins ir vienlaidus arī izrādes teicējs – lepns, jauns vīrietis, kurš nekur nerod mierinājumu pēc… Pēc kā tad īsti?

Grigorijs Pečorins kūrortā sastop kādu dižciltīgu ģimeni – kņazieni Ligovsku un viņas meitu Meri, kura ir simpātiska, gudra un teju tikpat lepna kā Pečorins (un kurā iemīlējies viņa draugs). Jaunais vīrietis nolemj apmuļķot vairāku cilvēku likteņus – gan drauga Grušnicka, gan skaistās Meri – lai apmierinātu savu mežonīgo, nevaldāmo dziņu pēc kontrastējošām emocijām.

Kūrortā ierodas arī, pēc Grigorija domām, vienīgā cieņas vērtā sieviete – Vera, kura jau otro reizi precējusies ar nemīlētu vīrieti un sola Pečorinam nesalaužamu, mūžīgu mīlestību. Šai notikumu un emociju gūzmai piebērta vēl šķipsna ārsta Vernera dzirkstošās ironijas par pacientiem un trekna ēdamkarote aizvainojuma un cieņas zaudēšanas. Kas uzvarēs duelī starp nodotu draudzību un goda vadītu vēsumu pret ikvienu dzīvu būtni?

“Kņaze Meri” ir klasiska, taču reizē trakojoši jauneklīga izrāde, kura deviņpadsmitā gadsimta literatūrā aprakstīto problemātiku un attiecību šķautnes starp tēliem, neko radikāli nemainot, pārceļ uz 21. gadsimtu.

Galvenā varoņa atveidotājs Kirils Zaicevs, neatkāpjoties no Ļermontova idejām, rada praktiski neapstrīdamu kā 19., tā 21. gadsimta tēlu – šaubu māktu, sava laika karjeristu, kuru nekas nebiedē vairāk par jaunībai tik ļoti nepiedienīgajiem vārdiem “saistības” un “rutīna”. Noliecu galvu aktiera spējā divas ar pusi stundas garajā izrādē ne vien perfekti deklamēt Ļermontovu, bet arī to darīt ar degsmi, īstenām nesaprasta cilvēka ciešanām.

Un, lai arī romāna “Mūsu laika varonis”, uz kuru balstīta izrāde, nosaukums dažbrīd ironiski atspoguļo tradīciju un racionalitātes trūkuma pildīta “kadra” saduri ar sabiedrību, skatuve nodreb zem rakstnieka idejas attēlot neierastu varoņa uzvedības modeli, kurš nenoslēdzas skatītājam vēlamajā, bikli optimistiskajā manierē. Respektēju režisores izvēli nesekot 95% (nē, es neesmu statistikas pārvaldes darbiniece) režisoru, kuri cenšas klasiku modernizēt mūsu laikmeta ietvaros.

Vēlos uzteikt ne tikai galvenās lomas atveidotāja sniegumu – Rīgas Krievu teātris var lepoties ar vienu no spēcīgākajiem jauno aktieru sniegumiem, kādus nesenā pagātnē nācies redzēt. Veras hipertrofētu emociju pildītais tēls Janas Herbstas izpildījumā, liek smieties caur asarām (un raudāt caur smiekliem). Ivans Kločko, kurš mani aizrāva jau pagājušā gada pirmajā pusē redzētajā izrādē “Divi džentlmeņi no Veronas” un kurš aizraujoši atveidoja eksaltētu jūtu vadītu vīrieti ar kontrastējoši augstiem principiem, lika saslieties zosādai. Vienlīdz lielisks savā lomā ir ārsta Vernera atveidotājs Marats Efendijevs – runa, ķermeņa valoda un absolūti noslīpētais varoņa raksturs veido apburošu, šarmantu sniegumu.

Par spīti komplimentiem klasiskajām vērtībām, vēlējos, lai “Kņazes Meri” emocijas kāptu augstāk ar neatļautiem spēles paņēmieniem. Piemēram, minimālām un reizē laikmetīgām dekorācijām, kuras ne tikai perfekti raksturotu skatītājam hronotopu, bet arī pierādītu mūsdienu teātra tehnoloģiskās iespējas. Taču sīkie darvas pilieni medus mucā nemazina manu sajūsmu.

Mans vērtējums 9/11

Sirsnīgi,

Anete

https://twitter.com/Anete_Kalnina

Ciniskais liktenis jeb “The Grand Budapest Hotel”, “The Theory of Everything” un “The Imitation Game” (2014)

Līdz skaļākajam kinopasaules notikumam gada laikā – Oskaru ceremonijai – stundas un minūtes tiek skrupulozi atskaitītas jau labu laiku. Sirdis un rokas dreb ne vien kinomāniem, kino kritiķiem, pasākuma organizatoriem un žurnālistiem, bet arī rindai nominantu.

Bet laika vēl gana, lai atskatītos uz trim “lielajiem spēlētājiem” jeb trim “Best picture” nominantēm – filmām “The Grand Budapest Hotel”, “The Theory of Everything” un “The Imitation Game”.

The Grand Budapest Hotel/Viesnīca “Diženā Budapešta” (2014, Wes Anderson)

"The Grand Budapest Hotel Poster" by Source (WP:NFCC#4). Licensed under Fair use via Wikipedia - http://en.wikipedia.org/wiki/File:The_Grand_Budapest_Hotel_Poster.jpg#mediaviewer/File:The_Grand_Budapest_Hotel_Poster.jpg

“The Grand Budapest Hotel” plakāts

Reiz, sen senos laikos kalnu ielenkumā eksistēja dižena pils vārdā “Grand Budapest Hotel” jeb viesnīca “Diženā Budapešta”… Tieši šādiem, mazliet pompoziem un klasiskai pasakai piederīgiem vārdiem, vēlos iesākt Vesa Andersona filmas aprakstu.

Darbība aizsākas ar kādas mūsdienīgas jaunietes viesošanos pie rakstnieka skulptūras. Skatītājs, neko ļaunu nedomādams, tiek iesviests šī nenosakāmā rakstnieka (protams, tas ir cilvēks, uz kura rakstīto balstīta filma – Stefans Cveigs) monologā 1985. gadā, kurā viņš vēstī par grāmatu. Un tad, jau otro reizi, tiek aizvests uz stāsta idejas tapšanas brīdi – rakstnieka (atveido Džūda Lovs) iepazīšanos ar “Diženās Budapeštas” īpašnieku 1968. gadā. Trīs lietas – labas lietas: filma aizceļo līdzi Zero Moustafam (F. Murray Abraham) uz viņa jaunības dienām kā portjē (atveido Tony Revolori) šajā pašā viesnīcā 1932. gadā.

Lai jums nesareibtu galva, tagad laiks sāk ritēt hronoloģiski. Tātad, ir 1932. gads, jaunais Zero pēc ģimenes nāves ieradies viesnīcā, lai pelnītu iztiku. Apķērīgais puisis ātri pamana konsjerža Gustava H (Ralfs Fainss) aizraušanos ar kundzēm gados, taču Zero un Gustavs, par spīti iesākumā izjustai neizpratnei un nepatikai, jau drīz satuvinās, lai dotos galvu reibinošos piedzīvojumos – atgūtu Gustavam mantojumā atstātu kādas turīgas mīļākās un vecenes (nevairos šī vārda) gleznu – “Zēnu ar ābolu”.

Ceļš līdz mantas iegūšanai ir sarežģīts. Galvenie varoņi reizumis piedzīvos gan mīlestību, gan pavadīs laiku cietumā, gan atvērs savām sirdīm durvis uz cilvēcību. Bet, kas galvenais, abi vienmēr saglabās džentlmeņiem raksturīgo šarmu un rakstura stingrību.

Rudeness is merely an expression of fear. People fear they won’t get what they want. The most dreadful and unattractive person only needs to be loved, and they will open up like a flower.

Vesa Andersona kinolente par “Diženo Budapeštu” ir nenopietnākā un tādā veidā arī atšķirīgākā no nominācijas “Labākā filma” pretendentēm.

Tā staro kā malks svaiga pavasara gaisa pēc tumsas pielietiem ziemas mēnešiem. Tās uzspēlētā stāstīšanas maniere, acīmredzami zīmētie un graizītie specefekti un aktieru absolūtā nopietnība rada komisku pēcgaršu, kura ir vienlaikus tik rūgta, ka liek sāpēs sastingt.

Uzteikšanas vērtu “The Grand Budapest Hotel” padara aktieru darbs. Es tik ļoti, ļoti mīlu Ralfu Fainsu, ka, iespējams, esmu kļuvusi akla – bet viņš ir tik ģeniāls, cik vien viņam vispār ir iespējams būt. Lai gan skatītājs-tipiskais viņu atpazīst pēc Voldemorta vārda Harija Potera sāgā, vai, labākajā gadījumā, pēc sliktā (drīzāk zemiskā) tēla Spīlberga filmā “Šindlera saraksts“, tad tagad aktierī iemājo groteskais, vīrišķīgais un viegli riebīgais brīnumjaukā kombinācijā, tas viss ar ironijas skaidiņām pārkaisīts.

Pats filmas noformējums – konfekte. Kičīgi mākslīgais, spilgtais un savam laikam līdzi neskrienošais gars kinolentē noturēts līdz galam, gluži kā labs viskijs ozolkoka mucās – lai gan noformējums vairāk atgādina saldu vīnu. Es biju un būšu pārsteigta par “Putncilvēku“, kurš rada ilūziju, ka teju visa kinolente uzņemta vienā rāvienā, bet šis viesnīcfilmas ciniskais, pārspīlētais konfekšu papīrītis gluži vienkārši katram domājošam cilvēkam rada vienlīdz lielas simpātijas.

Par trūkumiem spriedelējot, tēlu noslīpēšana un “bagāža” prasījās izkļūt no būrīša. Spīdīgi saldumu papīrīši ne vienmēr rada sāta sajūtu. Trūka to pāris detaļu tēlos, kuras izveidotu nobeigumu izcilības vērtu – tādu simfoniskā orķestra cienīgu skaņdarba nobeigumu ar pamatīgu ārišķību.

“The Grand Budapest Hotel” ir kā radīta vakaram ar vīna vai šampānieša glāzi – jo tieši tik svaiga un viegla tā ir. Tajā pašā laikā, filma piespiež skatītāju uz ceļiem un liek līdzpārdzīvot pat virspusējiem tēliem, kuri ar pompu izdzīvo savu dzīves ceļu. Dzīve allaž bijusi ciniķe – un tādu to mums lemts pieņemt.

Mans vērtējums 9.5/11

The Theory of Everything/Teorija par visu (2014, James Marsh)

"Theory of Everything" by Source (WP:NFCC#4). Licensed under Fair use via Wikipedia - http://en.wikipedia.org/wiki/File:Theory_of_Everything.jpg#mediaviewer/File:Theory_of_Everything.jpg

“The Theory of Everything” plakāts

Rakstot par šo filmu, manā sejā iezogas smaids. Tāds cilvēcīgs un visaptverošs, jo tieši cilvēcība visās tās šķautnēs vislabāk raksturo brīnumskaisto un skumjo ģēnija Stīvena Hokinga dzīves gājumu.

“The Theory of Everything” vēsta par vienu no maniem lielākajiem elkiem un pēdējā gadsimta dižākajiem prātiem – zinātnieku, precīzāk, cilvēku, kurš pavēris pasaulei gūzmu zināšanu par melnajiem caurumiem – Stīvenu Hokingu.

Ir 1963. gads. Kādā studentu ballītē jaunais fiziķis Stīvens Hokings (Edijs Redmeins) liktenīgi ierauga simpātisku jaunieti Džeinu (Felisitija Džounsa). Abu starpā uzplaukst jūtas – līdz brīdim, kad Stīvenam diagnosticē amiotrofo laterālo sklerozi. Viņš vēlas palikt viens, izolēties un ir pilnīgi pārliecināts, ka mirs tuvāko gadu laikā. Tomēr Džeinas mīlestība un Stīvena prāta neierobežotās spējas vēstī abiem citādu likteni.

Stīvens attīsta savu teoriju, kļūst par doktoru un, kas ne mazāk nozīmīgi, kļūst par tēvu. Lai kādus sarežģījumus nestu katra nākamā diena – sievas salūšanu pēc ilgas fiziskās verdzības mīlestībai, paša nespēju normāli funkcionēt – cilvēka gars ir tā konstante, kura allaž paliek nemainīga.

There should be no boundaries to human endeavor. We are all different. However bad life may seem, there is always something you can do, and succeed at. While there’s life, there is hope.

“Teorija par visu” ir emocionāli ļoti smaga kinolente. Tā parāda to, ko ikviens vidusmēra centīgais un mūsdienīgais cilvēks cenšas ignorēt. Tā parāda cilvēka fizisko, nevis garīgo kroplību, kura ir tikai lūzums ārējā čaumalā, bet ne skramba reālajā veidolā.

Sekoju Hokingam kā personībai jau apmēram gadu. Vai nav fascinējoši – cilvēks, kurš pārkāpis jebkuru mediķa spriedumu saistībā ar savu diagnozi?

Tomēr viņa komplicēto personīgās dzīves stāstu es precīzi nepārzināju. Filma “The Theory of Everything” gan balstīta lielākoties uz viņa sievas Džeinas piedzīvoto, taču tas nemazina Hokinga fantastiskās, gandrīz nereālās dzīves esenci, kuras vēstījumu gribas ietērpt skaistos vārdos, lai gan patiesībā tas ir viens no visu laiku skumjākajiem stāstiem par īstu un reālu ģēniju.

Edija Redmeina aktiera meistarība nav raksturojama latviešu vai jelkādā citā cilvēku valodā. Tas nav aktiera sniegums, kā to uztvertu vidusmēra “Transformeru” vai “Krēslas” mīļotājs. Redmeins ir Hokings – un atcerēsimies, ka Redmeinam nav amiotrofās laterālās sklerozes, kuru aktieris piedzīvo apmēram četras piektdaļas no filmas.

Arī stāsta brangums ir vēl viens iemesls filmu noskatīties. Raksturošana ir bezjēdzīga, tāpēc gluži vienkārši jāuzdod jautājumi. Kādas ir sajūtas, zinot, ka mīļotais cilvēks vairs nekad fiziski nefunkcionēs kā vesels cilvēks? Kā ir uzraudzīt savu mīļoto cilvēku kā bērnu, viņu pieskatīt, barot un aprūpēt? Kā saglabāt īstu draudzību tad, kad mīlestība ir pārgājusi?

Es rekomendēju “The Theory of Everything” caur savām emocijām, nevis prātu – un es to rekomendēju visiem. Asaras, skatoties kinolentes, nekad neesmu tēlojusi, taču šoreiz tās bija īstākas par īstu. Un tās nāca no dziļa ķermeņa un prāta nostūra, kurš līdz mielēm nīst dzīves cinisko dabu.

Jane Hawking: What about you? What are you?…

Stephen Hawking: Cosmologist, I’m a Cosmologist.

Jane Hawking: What is that?

Stephen Hawking: It is a kind of religion for intelligent atheists.

Mans vērtējums 10.5/11

 The Imitation Game/Imitācijas spēle (2014, Morten Tyldum)

"The Imitation Game poster" by Source. Licensed under Fair use via Wikipedia - http://en.wikipedia.org/wiki/File:The_Imitation_Game_poster.jpg#mediaviewer/File:The_Imitation_Game_poster.jpg

“The Imitation Game” plakāts

Kādā interneta vietnē lasīju, ka Oskarus iegūst tikai kinolentes par karu vai par tumšādainajiem. Vai par to domāja Mortens Tildums, režisējot sāstu par Otrā pasaules kara britu matemātiķi un kriptogrāfu Alanu Tjūringu?

Līdzīgi kinolentei par Budapeštu, “Imitācijas spēle” atsviež skatītāju vispirms uz 1951. gadu, tad uz Alana (Benedikts Kamberbačs) jaunību starpkaru periodā jeb 1927. gadā, bet pēc tam uz īsto sižeta līniju – Otrā pasaules kara sākumu 1939. gadā.

Alans Tjūrnings, drīz pēc britu kara pieteikuma Vācijai, pievienojas kriptogrāfu komandai, kura pūlas vaigi sviedros, lai atkodētu vācu Enigma ierīci, kas ļautu atkodēt arī visas viņu slepenās ziņas.

Alans ir centīgs, taču, nejuzdams gana lielu atbalstu no komandas, raksta vēstuli Vinstona Čērčilam, kā rezultātā tiek nevien pie iespējas būt par kriptogrāfu komandas galvu, bet arī uzbūvēt speciālu mašīnu, kas atkodēs Enigmu.

Jauno kriptogrāfu atlase sniedz šokējošus rezultātus – viena no jaunajām censonēm ir sieviete vārdā Džoana Klārka (Keira Naitlija). Tjūrninga komanda ir gatava darīt visu, lai vācu ierīci atkodētu. Gan pieņemt kolektīvā sievieti, gan nostāties pret valdību, kura zaudējusi ticību kodu uzlauzējiem, gan pieņemt baumas par Alana homoseksualitāti.

Do you know why people like violence? It is because it feels good. Humans find violence deeply satisfying. But remove the satisfaction, and the act becomes… hollow.

“Imitācijas spēle” man sevi atklāja pavisam banālā teikumā – kā lielisks stāsts, kurš parādīts ne tik lieliski. Tā ir kinolente, kuras konteksts un idejas spēlē daudz būtiskāku lomu, nekā tās patiesā esība.

Ja jāsāk ar negatīvo, minēšu paša sižeta uzbūvi. Tā ieturēta tipiskā britu mierā, jo ne kadrs netika pavilkts ilgāk un piepildīts ar degsmi, ar uguni, lai liktu noprast, ko patiesībā galvenie varoņi jūt, un atstātu iespaidu uz skatītāju. Kinolente likās kā klajš un sauss faktu izklāsts.

Nenoliedzami, aktieru spēle, cik nu parādīta, bija burvīga. Tomēr tās nepietika, lai aizpildītu visu filmas laiku – tikpat labi aktieri varēja vienkārši ierunāt skaņu celiņu, jo filmai absolūti trūkst tā dramatisma, ko tik ļoti pieprasa skatītāja dvēsele. Un es nerunāju par trulu raudāšanu. Es runāju par mirkļiem, kas liek sirdij sāpēs sarauties no skaistuma vai skumjām.

Pats stāsts, kā jau minēju, ir viens no izcilākajiem, par kuru nācies dzirdēt. Homoseksuālais Alans kara apstākļos, cenšoties uzbūvēt mašīnu, kurai tic vien daži cilvēki. Un – pat uzbūvējot šo aparātu – viņš ir norakstāms cilvēks, kura orientācija spēlē daudz lielāku lomu par viņa prātu. Perfekta dilemma (sabiedrības labums vai kaut kur saklausīta, saraustīta ētika, kas neļauj šo labumu pieņemt) arī mūsu dienām, vai ne tā? Vai vēl viens likteņa šķilts cinisms?

“The Imitation Game” ir pārlieku statiska un akmenī iecirsta, lai to baudītu viegli vai līdzpārdzīvotu ar emocijām. Tā ir kā monolīta statuja, kā piemineklis absurdam karam (gluži kā visiem kariem). Tomēr kinolente ir jāsaprot un jāizgaršo tā vienkāršā iemesla dēļ, lai sajustu pagātnes stingro un neizbēgamo dvesmu uz savas muguras. Jo reizēm pagātne elpo ar pātagas cirtieniem pa smadzenēm.

…un atminēsimies vienu:

His machine was never perfected, though it generated a whole field of research into what became known as “Turing Machines”. Today we call them “computers”.

Mans vērtējums 8/11

Sirsnīgi,

Anete

https://twitter.com/Anete_Kalnina